Sistēmiskais sakārtojums ir apziņu paplašinoša prakse – šķietami neloģiska, pārsteidzoša, neizskaidrojama, bet tai pat laikā ārkārtīgi precīza.
Ja ir kāds veids, kas palīdz palūkoties uz savu dzīvi, problēmsituāciju, notikumu no malas, burtiski ieraugot atbildi savu acu priekšā, tad šī ir tā metode.
Sakārtojums pat par sevi neatrisina grūtību, nedziedina un neārstē, taču tas viennozīmīgi “iedod” tādu skatījumu un redzējumu no malas, ka nereti tieši pateicoties šai ieraudzīšanai cilvēks ir spējīgs izkustēties no gadiem ilguša “iesprūduma”.
Sistēmisko sakārtojumu tēvs – vācu psihoterapeits Berts Helingers šo fenomenu dēvē par sistēmfenomenoloģisko pieeju, kas apskata cilvēka dzīvi, attiecības, notikumus un veselības simptomus kontekstā ar dzimtas un dvēseles pagātnes samezglojumiem.
Tas, kas ir noticis Tavā dzimtā – arī ar tiem dzimtas locekļiem, kurus nepazīsti, nekad neesi saticis un kuri Tev šķietami ir pilnīgi sveši cilvēki, ietekmē Tevi, Tavus lēmumus, uzvedību un pasaules redzējumu daudz vairāk, kā Tev liekas.
Piedzimstot, ierodoties šajā pasaulē mēs nepiedzimstam ģimenē, kurā ir tikai tētis un mamma. Paši to neapzinādamies un nenojauzdami, mēs ierodamies dzimtas sistēmā un tiecamies būt tai piederīgi un lojāli. Pat, ja tas nozīmē dzīves sarēžģījumus, veselības problēmas un iekšējā nepiepildījuma sajūtu. Mūsu pārliecības virza paterni, kuri sakņojas paaudžu paaudzēs. Mēs esam ne tikai mūsu vecāku ģenētiskais mantojums, bet arī pagātnes enerģētiski un garīgi mantotie ķermeņi.
Fiziskas sajūtas un emocijas sistēmisko sakārtojumu laikā norāda uz sistēmisko lauku, kurš darbojas neapzināti un ļauj just un atklāties tam, kas sistēmiski ir noglabāts gadu desmitiem ilgā nastā.
Berts Helingers apgalvo, ka ciest ir vieglāk nekā mainīties un šos vārdus ir grūti apstrīdēt, taču vienlaicīgi gribas teikt, ka reiz piedzīvots sakārtojums spēj radīt iekšējo kustību. Tā nav prāta kustība, tā nav fiziska kustība.
Tā ir Dvēseles kustība pretī dzīvei.
Tā vienmēr ir izvēle pieaugt un sekot savam iekšējam evolucionārajam spēkam. Iemācīties pieņemt to, kas ir. Pieņemšana ir pieaugšana.
Mūsu dvēsele nespēj rast mieru, ja tā nav satikusi savu mīlestības avotu.
Un sistēmiskais sakārtojums vienmēr aicina atvērties plūsmai, enerģijai, mīlestībai.
Lielākais mīlestības avots ir sirds.
Mīloša cilvēka sirds, kas atveras savai dzīvei, turot cieņā un pateicoties tiem, kuri ir devuši mums vietu šeit – uz zemes.
Un mūsu pusē ir iedot vietu viņiem. Savā sirdī.
Cena - 80.00 EUR (1 h)